Vispārējs Latvijas upju apskats

Visu laiku lasītākie padomi

	Inventārs. [6]
	Laivošana pa lēto. [9]
	Peldlīdzekļi. Kas ir kas? [6]
	Vispārējs Latvijas upju apskats. [2]
	Laivā pa upēm. 80-to gadu ūdenstūrisma macību bestselleris! [22]

Aktuālākās tēmas diskusijās

	No kā sastāv upe? [3]
	Vispārējs Latvijas upju apskats [2]
	"Zvaigžņu testi" - kas tas ir? [44]
	Pacietīgu nepacietību! [8]
	Kā dzīvot aukstā ūdenī [22]

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

Vispārējs Latvijas upju apskats

Amata, Ogre un Lielā Jugla – tas ir klasiskais trijnieks, kas lielākoties ir zināms katram laivotājam un ar nožēlu jāatzīst, ka ar to lielai daļai braucēju sportisko upju spektrs aprobežojās..

..un vasaras vidū tas tiek papildināts ar atpūtnieku upēm - Abavu, Salacu un Gauju un vārdos neizteiktais uzskats ir ka vairāk Latvijā intereses vērtu upju nav...

Latvijā ir lieliskas straujupes, kuru veiksmīgai izbraukšanai no airētāja var tikt prasītas visas viņa tehniskās un taktiskās zināšanas, kas sniedz lielu gandarījumu. Latvijā ir arī daudz upju, kas bagātas ar skaistām ainavām, iežu atsegumiem un labi piemērotas mierīgiem nobraucieniem.

Protams, Latvija nav kalnu zeme un attiecīgi kalnu upju mums nav, tomēr kas meklē, tas atrod. Paslēpušās krūmāju biežņās, dziļās gravās, aizkritušas ar kokiem, bieži bez nosaukumu plāksnītēm pie tiltiem, bieži pēc skata visai necilas, pa augstieņu nogāzēm uz savām ietekām traucās Latvijas mazās upes.

Saskaņā ar dažādos avotos minēto maģisko ciparu, Latvijā ir 777 upes, kas ir garākas par 10 km (sirdi silda varbūtība, ka kāds tās varbūt ir saskaitījis), un 19 upes (neskaitot robežupes), kas pašas, vai kopā ar satekupēm ir garākas par 100km. Tātad laivotājiem ir visai plašas iespējas izvērsties gan sportiskos piedzīvojumos gan klusā atklājuma priekā vērojot kādu sev nezināmu klinti vai dižakmeni. Tomēr ne visas upes sniedz laivotājiem tās braukšanas iespējas, kas no tām tiek gaidītas.

Upes izmantojamību tūrismam nosaka dažādi faktori, starp kuriem pirmajā vietā liekams ūdens daudzums – ja upē ūdens būs par maz, pabraukt pa to nevarēs pat gribēdams. Tad nāk citi faktori – sportiskā interese, koku sagāzumi un citi šķēršļi, apskates vērtās vietas krastos, transporta jautājums, ekololoģiskie faktori utt.

Ūdens daudzums upē ir tīri verbāls termins, ko parasti var dzirdēt no kāda lietpratēja pārbraucot Amatas tiltam – aksakals pamet skatu uz upi un autoritatīvi paziņo – “Maz ūdens” vai “Labs ūdens” un tml. Hidroloģijā apskatītais termins ir ūdens caurplūdums. Ūdens caurplūdums ir ūdens daudzums, kas vienā sekundē izplūst pa upes šķērsgriezumu un to mēra m3/s. Pie vienāda ūdens caurplūduma upes piemērotību ūdenstūrismam nosaka tās kritums – ja kritums ir liels un caurplūdums mazs, upē būs pliki akmeņi un braukšana nebūs iespējama. Turpretī maza krituma gadījumā straume gan būs lēna, bet ūdens daudzums – pietiekams laivošanas vajadzībām. Piemēram Lielā Jugla virs Ropažiem ir piemērota braukšanai visu sezonu, bet no Ropažiem līdz Zaķumuižai – tikai augstā ūdens līmenī, jo te kritums palielinās līdz 3.5 m/km. Dīvainā kārtā liela daļa maza krituma upju ir dziļas, tā ka ūdens tajās dažkārt stāv praktiski uz vietas, bet pabraukt var, un tas ir galvenais.

Par upes kritumu

Upes kritums ir būtiskākais faktors, kas nosaka upes sportisko interesi. Zinot kritumu, var jau iepriekš prognozēt krāču esamību un intensitāti. Upes kritumu mēra metros uz kilometru – par cik metriem upe nokrīt vienā tecējuma kilometrā. Kā viegli saprast, šis rādītājs dažādiem upes posmiem ir atšķirīgs. Tāpat ir jāņem vērā, ka arī vienā kilometrā šis rādījums var būt mainīgs – piemēram, ja vidējais kritums ir 3m/km – nekas īpašs, bet ja šie 3 metri ir sakoncentrēti 100 metros upes tecējuma, tad tā jau būtu visai interesanta vieta. Zemāk ir sniegti prognozējamie upes posmi Amatas lieluma upei atkarībā no krituma:

• 1.5 – 3.5 m/km. Upē straujteces, nelielas krācītes, parādās straumes-atstraumes robežas

• 4 – 6 m/km. Upē nepārtrauktas straujteces, lokālas krāces, nelieli stāvviļņi un mucas

• 6 – 10 m/km. Upē nepārtrauktas krāces, bieži sastopami stāvviļņi un mucas

• Virs 10 m/km. Nepārtrauktas sarežģītas krāces, var būt daudz ūdenskritumu.

Šis vērtējums gan ir visai aptuvens un var dot vienīgi nelielu priekštatu un noderēt, ja plānojot maršrutu ņemat vērā arī hidroloģijas datus. Krāču grūtība un sarežģītība kā arī upes sportiskā interese ir stipri atkarīga no ūdens caurplūduma konkrētajā posmā kā arī upes īpatnībām. Piemēram Raunis ar tā caurplūdumu palos ap 3-4 m3/s un kritumu ap 8 m/km sniedz braucējiem jautras krācītes. Turpretī piemēram Arguta (upe Altajā) ar caurplūdumu ap 200 m3/s un vidējo kritumu 8m/km veido posmu, ko sauc par Mežonīgo Argutu, un tajā ir koncentrētas vairākas visai baismīga izskata 5.kat. krāces (te jau es iztēlē dzirdu zinātāju balsis – “nu gan vecis salīdzināja!” , bet es jums saku, veči – šis ir izglītojošs materiāls J.)

Tātad – jo mazāka upe, jo lielāks kritums tai ir vajadzīgs, lai tā sniegtu sportisko interesi. Lielajā Juglā vidējais kritums ap 3.5 m/km veido dažas interesantas lokālas krāces, turpretī daudz mazākā upē, teiksim Valgalē, šāds kritums būtu nenozīmīgs un tam ir jābūt vismaz 5 - 6 m/km lai maza caurplūduma upe sniegtu pietiekošu sportisko interesi. Šāds kritums ir ne katrai upei.

Vienīgā grāmata, kurā ir apkopotas daudzu Latvijas upju locijas ar kilometrāžu un upes kritumu pa posmiem ir I. Luksa “Ūdenstūrisma maršuti Latvijā”. Tomēr tajā ir apskatītas tikai salīdzinoši lielas upes. Līdz ar jaunu materiālu un laivu parādīšanos tūrisma apritē, ir radusies iespēja braukt upes, kas iepriekš tika uzskatītas par nebraucamām. Kaut arī pēdējos gados ir notikusi diezgam intensīva balto plankumu aizpildīšana, Latvijā vēl ir diezgan daudzi neapgūti potenciālu straujupju reģioni. Lielais upju skaits, no kurām tikai daļa ir piemērota WW aktivitātēm, liek pirms nezināmas upes braukšanas teorētiski novērtēt tās WW potenciālu. Kaut arī pēdējā laikā labu karšu pieejamība ir uzlabojusies, ne katra no tām satur hidroloģiskās atzīmes, pēc kurām varētu novērtēt upes kritumu. Tātad zemāk ir Latvijas reģionu apskats no WW viedokļa.

Tipveida upes garenprofils satur lielu kritumu upes augštecē un arvien mazāku – tuvāk ietekai. Tomēr, tā kā liela daļa Latvijas upju tek pa ielejām, tad to pietekām bieži ir pretējs garenprofils – neliels kritums augštecē un arvien pieaugošs – lejtecē. Šādas upes no WW viedokļa ir īpaši interesantas, jo lejtecē ūdens daudzums ir pieaudzis un braukšana ir iespējama. Pietiekami dziļas ielejas lielajām upēm ir:

Bez tam potenciāli interesanti ir augstieņu reģioni. Prakse rāda, ka upe, kura iztek augstienē, lauvas tiesu sava krituma zaudē nevis pakāpeniski, tekot pa augstieni, bet salīdzinoši īsā posmā tekot no augstienes ārā. Kā piemērus var minēt Ogri, Vesetu, Bērzauni, Dubnu utt. Paskatoties uz Latvijas fizioģeogrāfisko karti ir redzams ka perspektīvu augstieņu ir “vesela jūra”:

Lokālas krāces veidojās upēs, kuru gultnēs atsedzās salīdzinoši grūti izskalojamie dolomīti. Šādi veidojās krāces Daugavā no Līvāniem līdz Pļaviņām, Mazajā un Lielajā Juglā utt. Vietās, kur upes gultni šķērso dolomītu un zem tiem esošo, viegli izskalojamo smilšakmeņu robeža, veidojās ūdenskritumi – visi Kurzemes ūdenskritumi ir šādas izcelsmes.

Mazāk perspektīva no sportiskā viedokļa ir Zemgale kā arī jūras un līča piekraste, tomēr praktiski uz jebkuras Latvijas upes ir veco dzirnavu aizsprosti, kas veido īsas, bet interesantas krāces ar lielu kritumu. Tas gan attiecās tikai uz pamestajiem aizsprostiem, jo strādājošu mazo HES aizsprosti no sportiskā viedokļa var būt interesanti tikai palos, kad lielākā daļa ūdens brīvi plūst pāri aizsprostam, nevis caur turbīnu.

Cik var spriest pēc valdošā informācijas vakuuma, Latvijā vēl daudzas upes gaida savus atklājējus un aprakstu publiskošanu.

Latvijā no “lielajām” upēm tikai Amatā ir atsevišķi posmi ar kritumu līdz 10 m/km (par aizsprostiem, protams, neiet runa). Turpretī ir salīdzinoši liels skaits mazo upju, kuru VIDĒJAIS kritums garos posmos ir virs 10 m/km un kuru gultnes platums ir pietiekams laivošanai. Par rekordistēm, šķiet, var uzskatīt Ieriķupīti (Grūbi), Karieksti un Īvandi.

Tomēr lielākā daļa no mazajām upēm ir braucamas tikai palu laikā – parasti tajās ir par maz ūdens. Lielāko upju ūdens līmeņa svārstības regulāri mēra un apkopu Valsts HidroMeteroloģijas Dienests. Diemžēl laiks, kad šie mērījumi tika publiskoti bez maksas, ir garām. Atbildīgos brīžos (strauji kāpjot vai krītot ūdens līmenim) laivotāju iecienītāko upju līmeņus saskaņā ar HidroMeteo dienesta datiem publicē Campo mājas lapa www.laivas.lv, tomēr šie dati aprobežojās ar Amatu, Ogri un Lielo Juglu – pārējie posteņi ir uz upēm, kas lielākoties ir braucamas jebkurā ūdens līmenī.

Ilggadēja pieredze ļauj aptuveni prognozēt gaidāmos palus. Katru ziemu, apmēram janvārī-februārī ir ilgstošs atkusnis, kad mazajās straujupēs iziet ledus un tās kļūst pieejamas laivotājiem.

Jāpiezīmē, ka mazajās upēs ledus ir salīdzinoši mazāk kā lielajās, jo tajās ir daudz avotu, tomēr ledu nedrīgst ignorēt. Pēc ilgstoša sala parasti ir jāpaiet divām nedēļām nepārtraukta atkušņa, varētu būt drošs, ka vismaz straujākajos posmos ledus ir izgājis. Turklāt jāseko, lai arī naktī gaisa temperatūra būtu virs nulles. Visdrošāk par to liecina biezi mākoņi un lietus gan dienā gan naktī – ja līst lietus, tad par ūdens līmeni var būt drošs un tas nekas ka gaisa temperatūra ir tikai pāris grādus virs nulles. Vispār, ja lietus līst “uz sniega”, tad šāds laiks ūdens līmeni ceļ visātrāk.

Pēc ziemas vidus atkušņa parasti atkal iestājas sals, un pavasara atkušņi sākās apmēram marta sākumā (kādreiz tradicionālajā aprīlī mūsdienās parasti ūdens jau ir diezgan zems). Tāpat ir jāpaiet kādam laikam, lai ūdens līmenis paceltos līdz palu stāvoklim, tomēr, ja sals nav bijis liels, ledus iziet ātrāk kā ziemas vidū.

Pavasarī laiks var būt skaidrs – tā ka pa dienu ir +5 - +10C, bet pa nakti – salnas līdz –10C. Šāds laiks no laivošanas viedokļa ir nevēlams, jo sniegs praktiski nekūst, bet uzreiz “iztvaiko” – šādā laikā sniega kļūst arvien mazāk, bet kūstošais ūdens līdz upēm nenonāk un uz lieliem paliem var necerēt. Tomēr, tā kā zeme ir piesūkusies ar kūstošā sniega ūdeni, tikai pāris dienas ilgstošs lietus strauji paceļ ūdens līmeni.

Palu maksimuma laikā ar pūsli vai kajaku var sākt braukt apm 10km vai pat mazāk no upes iztekas; palu laikā ūdens daudzums te jau ir pietiekams. Šim aspektam svarīgs ir upes baseins un pieteku daudzums – piemēram Zemgales upēm ir mazs baseins un attiecīgi tās pat 50km no iztekas ir salīdzinoši nelielas. Turpretī upes, kas izveidojās no satekupēm (Lielā Jugla) vai iztek no lieliem ezeriem (Dubna, Engure) ir braucamas visu sezonu. Ūdens līmenim krītot, attālums no iztekas līdz vietai, kur var sākt normālu braucienu, palielinās.

Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ laiks parasti kļūst siltāks vispirms Kurzemē, tad Pierīgas apkārtnē, tad Vidzemes augstienē un visbeidzot – Ziemeļaustrumu Latvijā. Atbilstoši sekojot palu maksimumam, var paildzināt palu upju braukšanas sezonu. Ar savu īpašo stāvokli ir jāizdala Vidzemes augstiene – tajā sniega parasti ir vairāk kā pārējā Latvijā, un, tā kā tā ir biezi apmežota, tad tas arī ilgi turās nenokusis. Līdz ar to, kad citur ūdens vairs nav, no Vidzemes augstienes tekošajās upēs tas vēl ir pietiekošs. Vārdu sakot, marts – tas ir pavasara palu laiks, kad “visas upes ir vaļā” un ir braucams teju vai katrs grāvītis.

Aprīlī laiks parasti ir saulains, pa dienu ir silts, pa nakti – auksts; mazajās upēs ūdens ir vidējs un līdz ar to braukšanai nepietiekošs, lielajās – arī vidējs, taču braukšanai pietiekošs. Aprīļa laikā ūdens lielajās upēs pamazām krīt un sportiskos akcentus var nomainīt ar “estētiskiem” akcentiem – braukt vidējas upes uz vizbulīšu un ievuziedu laiku; ainavas ir lieliskas, rekomendēju “vizbulīšu upes” Abavu, Imulu un Amulu u.c. Maija sākumā, ja laiks pieturās jauks, upes praktiski ir saniegušas vasaras minimālo ūdens līmeni; izņēmums varētu būt pavisam lielās upes – Daugava, Venta, Gauja, Aiviekste un Dubna, kurās ūdens līmenis vēl pieturās salīdzinoši augsts un vasaras minimumu sasniedz ap jūnija sākumu. Vasaras mazūdens perioda laikā ir braucamas praktiski tikai lielās upes - apmēram sākot ar kādiem 50-80 km no iztekas. Bez tam ir jāņem vērā ka daudzas upes vasaras otrajā pusē un rudenī ir stipri aizaugušas ar ūdensaugiem. Tie veido biezus saaugumus, kas pa daļai paceļās virs ūdens un braukšna ir ievērojami apgrūtināta.

Katru vasaru Latvijas upēs ir novērojams tāds fenomens kā vasaras uzplūdieni – ilgstošu lietus periodu izraisīta ūdens līmeņa celšanās, kas var pat pārsniegt pavasara palu maksimālo līmeni. Parasti tas notiek jūnija beigās, un piemērota līmeņa sasniegšanai ir vajadzīgs ap 2 nedēļām slapja laika ar ievērojamu lietus daudzumu vai vismaz 3-4 dienas ar ļoti spēcīgu lietu. Kad zeme ir piesūkusies ar ūdeni, līmeņa uzturēšanai liels lietus nav vajadzīgs – pietiek vienkārši ar slapju laiku.

Lokāla, negaisa tipa lietusgāze, kaut arī ļoti spēcīga, ievērojamu ūdens līmeņa celšanos parasti neizraisa; izņēmums varētu būt dziļās ielejās tekošas upes, kurās lietus ūdens strauji nonāk upē. Tomēr šādas lietusgāzes ir lokālas un īslaicīgas tā ka ar tām nevar rēķināties lai plānotu WW braucienu – parasti tās uznāk, kad jūs esat nolēmis pasauļoties uz Gaujas, izmērcē jūs un jūsu mantiņas un pazūd kā uzradušās.

Jūlijā-augustā nokrišņu daudzums atkal kļūst mazs un mazūdens periods turpinās līdz apmēram oktobrim, kad sākās rudens lietavu izraisītais rudens maksimuma periods. Tajā vidēji augsts ūdens līmenis turās līdz pat sala atnākšanai – apmēram līdz novembra vidum, tomēr šis maksimums atpaliek no pavasara palu un vasaras uzplūdienu maksimuma.

Latvijas upju krāču raksturojums

Ir pieņemta starptautiska krāču sarežģītības (bīstamības) klasifikācija. Pastāv 6 sarežģītības kategorijas jeb klases:

II kategorija. Viegli ieraugāmi šķēršļi pārskatāmā upes posmā. Tie ir viegli apbraucami vai caurbraucami, bet lai to izdarītu ir nepieciešami savlaicīgi ieplānoti un izdarīti manevri.

III kategorija. Sarežģīti šķēršļi pārskatāmā upes posmā. Upei ir liels kritums. Veiksmīgai braukšanai nepieciešama savlaicīgi izplānota trajektorija un laivas orientācija attiecībā pret šķēršļiem. Trajektorijas īstenošanai nepieciešami enerģiski manevri.

IV kategorija. Grūti izbraucami, sarežģīti šķēršļi garā, nepārskatāmā upes posmā. Veiksmīgas izbraukšanas trajektorija ir sarežģīta un rūpīgi plānojama. Nepieciešama iepriekšēja izlūkošana un savlaicīgi izlikta drošināšana.

V kategorija. Ļoti grūti izbraucami, bīstami šķēršļi. Upes kritums ir ļoti liels. Krāce satur elementus, kuru veiksmīga izbraukšana ir apšaubāma. Grūti ieturama, sarežģīta trajektorija; bieži – vienīgā iespējamā. Drošināšanas efektivitāti ierobežo krāces garums un šķēršļu blīvums.

VI kategorija. Objektīvi ļoti bīstamas krāces ar mazām drošināšanas iespējām. Satur lielu daudzumu apšaubāmas izbraucamības šķēršļu. Grūti vai pat neiespējami drošināt. Ļoti bīstami.

Upju aprakstos un ekspertu pieredzē ir upju posmi, kas tiek raksturoti kā 6+ vai 7. (arī X vai † ) kategorija. Tas ir izveidojies vēsturiski, jo attīstoties airēšanas tehnikai un inventāram, ir daudzmaz veiksmīgi izietas daudzas 6. kategorijas krāces, kuras kādreiz tika uzskatītas par nebraucamām. Tagad par absolūti bezcerīgiem posmiem tiek teikts, ka tas ir virs 6. kategorijas, jo “sešinieks” PRINCIPĀ ir braucams, bet 6+ jeb 7. – PRINCIPĀ nebraucams; objektīvais “atbirums” ir vismaz 50%. Tomēr tā kā cilvēki ir gatavi darīt visu ko, atrodās tādi kas mēģina… un iet bojā.

Savā laikā plaši izplatītā PSRS upju klasifikācijas sistēma vairumā gadījumu nedaudz atšķirās no patreizējajiem standartiem un ir par kategoriju zemāka – piem. pēc vecās sistēmas 4. kategorija parasti atbilst patreiz pieņemtajai 3. kategorijai.

Krāču kategorijas ir “stiepjams” jēdziens un vairāk attiecās uz laivas trajektorijas sarežģītību. 3. kategorijas krāce jaudīgā upē “standarta” kvalifikācijas braucējam (tādam kā man J ) ir psiholoģiski daudz grūtāk izbraucama kā 4. kategorijas krāce mazjaudīgā upē. Pamatā tas ir saistīts ar škēršļu iespaidīgumu – muca mazā upē ir viegli caursitama, galvanais te ir airēšanas tehnika un taktika izvairoties no piespiedēm; bet lielā upē – nu, te muca ir MUCA!

Upes sarežģītība ir stipri atkarīga no ūdens līmeņa. Atkarībā no tā, upes sarežģītība var mainīties vismaz divu kategoriju robežās – ja upei mazā ūdenī ir 3-4 kategorija, tad plūdos upe var kļūt pilnīgi nebraucama. Lielā ūdenī var pazust atstraumes – tās tiek “noskalotas” un apstāšanās var būt visai problemātiska. Straumes ātrums iespaidīgi pieaug; šķēršļi kļūst daudz grūtāk izbraucami.

Liela ūdens līmeņa pirmā pazīme – tas kļūst duļķains. Ūdens līmenim paaugstinoties, tā krāsa mainās līdz pat brūnai vai sarkanbrūnai. Upe iziet no krastiem un sāk plūst pa krūmiem. Straume sāk nest izskalotus kokus un dažādas atlūzas. Ūdens satur ievērojamu daudzumu suspendētu iežu. Šāds ūdens pēc savas konsistences ievērojami atšķiras no “normāla” – kā mēdz teikt, tas ir “smags”. Laivas vadīšana šādā ūdenī ir fiziski ievērojami grūtāka kā dzidrā ūdenī. Upes bīstamība palielinās.

Kāpēc upes tiek brauktas arī plūdos ? – uz šo jautājumu vislabāk ir atbildējis Viljams Neilijs (W. Nealy) savā grāmatā “Kayak” – “because it's fun” (tāpēc ka tas ir jautri). Šajos viedajos vārdos ir kodolīgi ietverta visa maniakālo upju braucēju filozofija – mēs to darām tāpēc ka tas ir jautri/interesanti.

Jāpiezīmē, ka augšminētais plūdu stāvokļa apraksts visvairāk atbilst kalnu upēm. Latvijas apstākļos WW upes ir braucamas praktiski tikai augstā ūdens līmenī un reālu objektīvu bīstamību var radīt tikai īpaši lielos plūdos, kas gadās reti.

Lielākā daļa krāču “parastajās” Latvijas upēs atbilst 1. kategorijai. Kā etalons varētu būt Strenču un Ķūķu krāces Gaujā. Otrajai kategorijai atbilst lielākā daļa Amatas krāču un Ogres Brāžu krāces. “Aiz matiem pievilktai” trešajai – Zvārtes krāce Amatā; Amatas Lustūzis; Veseta pie Sproģēnu dzirnavām; Vizla pie ietekas. Interesantas ir arī Igaunijas ziemeļu piekrastes upes, kas satur apm. 3. kategorijas posmus.

Augstāku kategoriju bīstamībai Latvijā varētu atbilst daži aizsprosti, bet “tīrai” kategorijai tiem pietrūkst garuma un trajektorijas sarežģītības. Piemēram Aiviekstes HES muca lielu palu laikā – drošināt lejpus aizsprosta var bez problēmām, bet pati muca ir tik liela un veiksmīgas izbraukšanas iespējas – tik mazas, ka muca kā šķērslis atbilst 5-6 kategorijai.

6+ kategorijai Latvijā atbilst jebkurš no Daugavas HES, kad ūdens plūst pāri pārgāzēm – augstumu starpība no 20 – 40m; apakšā betons un pretī vairākus metrus augsta betona krītsiena kurai jātiek pāri… laipni lūdzam.

Kas attiecas uz mazajām upēm, tad tās ir īpašs gadījums. Tās ir šauras (laivas trajektorija līdz ar to tiek ierobežota), ar lielu kritumu un ļoti līkumainas, (šķēršļi parādās pēkšņi un apdomas laiks ir ļoti mazs); ir daudzi krituši koki, kas braukšanu brīžiem padara pavisam netradicionālu, tā ka, kaut arī ūdens spiediens parasti ir mazs un krāces tradicionālajā izpratnē neveidojās, veiksmīgai izbraukšanai nepieciešamās iemaņas kā arī laivas un ūdens izjūta atbilst 3-4 kategorijai. Līdz ar to mazās upes spēj veiksmīgi konkurēt ar Ogri un Amatu, un, tā kā pēdējās ir tikai divas, bet mazo upju ir daudz – tad dažādības ziņā tās pat pārspēj tradicionālās vērtības. Protams, kritušie koki ir galvenais arguments pret mazajām upēm. Ko lai saka, varam ieteikt lietot politetilēna kajakus vai PVC pūšļus, tie ir izturīgi.

Kas attiecās uz hidrobioloģiju, tad jebkurš nedzīvs koks vai cits dabas materiāls ūdenī laika gaitā sadalās, atņemot ūdenim skābekli, kas ir galvenais faktors ūdens pašattīrīšanās spējai un ļoti svarīgs zivju dzīvei. Tā ka kritušo koku izvākšana no upes ir apsveicams pasākums, kas ir derīgs no visiem aspektiem.

Padomju laikā bija populāra sistēma, kurā ar kategorijām tika vērtēti pārgājieni – pārgājienam tika piešķirta tāda vai cita GRŪTĪBU (nevis sarežģītības) kategorija. Papildus krāču sarežģītībai tika vērtēti arī tīri tūristiski motīvi – apdzīvotu vietu esamība maršutā, piekļuves grūtības u.c., un it īpaši – izmantojamās laivas. Teiksim pārgājiens, kurā pie upes piebrauc ar autobusu līdz pat krastam, gar krastu iet ceļš, ik pa brīdim ir apdzīvotas vietas un braukšana notiek ar 4-vietīgiem katamarāniem vai plostiem tomēr ir jāvērtē citādi nekā pārgājiens, kurā līdz upei ir nedēļu jāiet pa kalniem, ne ceļa ne apdzīvotu vietu nav un braukšana notiek ar smailītiem vai 2-vietīgiem katamarāniem. Maršutus vērtēja īpaša maršutu kvalifikācijas komisija (MKK), kas vērtēja grupas sastāvu, pieredzi, veica praktiskas airēšanas tehnikas, zināšanu un inventāra pārbaudes, un tad piešķīra vai nepiešķīra grupai tiesības doties maršutā. Pēc pārgājiena tika rakstīta atskaite, kurā apkopots upes apraksts u.c. materiāli par pārgājienu un tad “ieskaitīja” vai “neieskaitīja” pārgājienu un atbilstoši piešķīra vai nepiešķīra dalībniekiem tiesības doties sarežģītākos maršutos un sporta klases. Sezonas beigās notika veikto pārgājienu vērtēšana ūdenstūrisma čempionāta ietvaros un rīkota sezonas slēgšanas balle ar fotogrāfijām, filmām utt, kas, kā likums, beidzās ar pamatīgu kodienu J.

Jāsaka, ka kaut arī dažkārt pārbaudes utt. bija tīri formālas un no pārgājiena vairāk tika vērtēta atskaite nekā pats pārgājiens, sistēma tomēr bija sekmīga un dažas lietas arī tagad būtu visai noderīgas kopējās lietas labā.

Mūsdienās nekādu komisiju vairs nav, tomēr pamatprincips ir ieteicams joprojām – sarežģītos pārgājienos cilvēks ir gatavs doties tad, kad ir sekmīgi veicis par kategoriju zemāku pārgājienu. Jāņem vērā, ka runa iet par pārgājienu, nevis vienas dienas braucienu vai treniņiem. Pārgājiena apstākļos tiek pārbaudīts inventārs un braucēja zināšanas un rakstura īpašības, kas arī ir svarīgs faktors ilgstošos pārgājienos.

I kategorijai atbilst jebkura upe vai upju sasaite ap 100-150 km garumā ar 5-6 aktīvajām dienām.

II kategorijai Latvijā atbilst praktiski tikai Ogre no Ērgļiem vai augstāk līdz ietekai, turklāt braucot ar smailēm (lai nebūtu tik vienkārši) vai Amata no Skujenes līdz Gaujai un tālāk pa Gauju līdz jūrai.

III kategoriju jābrauc meklēt ārpus Latvijas – Karēlija, Karpati, Urāli, Kolas pussala, Tatri, Somija vai Zviedrija. Jāpiezīmē, ka laivu braucieni uz Rietumeiropu tiek veikti tikai pēdējos pāris gadus un tie vienmēr ir bijuši vienas dienas tipa un autonomu pārgājienu pieredzes Rietumeiropā autoru kolektīvam nav. Ar savu mazapdzīvotību pārgājienu cienītājus vilina Krievija.

IV kategorijas pārgājienu var veikt (vai atrast upes ar daudzām IV. kategorijas krācēm) Zviedrijā, Norvēģijā, Alpos, Turcijā, Tatros, Kaukāzā, Kolas pussalā, Urālos.

V kategorija – Norvēģija, Alpi, Turcija, Kaukāzs u.c. bijušās padomijas “lielie” kalni;

Viennozīmīgi rekomendēju pirmo “lielo” pārgājienu veikt 3. kategorijas līmenī, pirms tam nobraucot vismaz vienu pilnvērtīgu 1.- 2. kategorijas pārgājienu (lai zinātu vai tas jums vispār patīk), ko papildināt ar Latvijas straujupju braukšanu. Noteikti grupā ir jābūt vismaz vienam braucējam, kas zina un ir sekmīgi braucis pa atbilstošas kategorijas upi un ir spējīgs uzņemties vadītāja funkcijas. “Pārlēkt” pāri kategorijai, braucot uzreiz par divām kategorijām augstāku upi, bez īpaša optimisma var ieteikt tad ja mazpieredzējušo braucēju skaits grupā ir mazāks par 1/3. Pārlēkt pār 2. kategorijām noteikti nerekomendējam.

Pēc savas pieredzes varu teikt ka kritiskais punkts ir pārgriezt nabas saiti – kad izraujas ārpus Latvijas, tad tā lieta sāk iet.

PADOMI

Vispārējs Latvijas upju apskats

Par upes kritumu

Latvijas upju krāču raksturojums

Klubs > Tēmas > Padomi