Nolikums

Rezultāti

 

Visu laiku lasītākie pasākumi

Gaujas bāziens 2006. [135] Salacas mauciens 2008. [95] Ultramaratons 2006. [103] Gaujas bāziens "5". 2009.g. [253] Kajak-kross 2006. [168]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās

Ogres airēšanas maratons [12] Saulkrastu sērfa mači [4] Airēšanas pasākums ar apmācību Sočā [4] Baseina treniņi [52] Strenču airēšanas marations [1]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Salacas mauciens '2004

Mārtiņš Šteinbergs, Renāte Kārkliņa, 25.08.2004

Komentāri [161]

Fotogalerija

Pirms pagrieziena pa labi...

Komentāri no komandām "Silavieši" un "A.Mediņa mūzikas skola".

No sestdienas uz svētdienu notika kārtējais laivotāju pasāciens “Salacas Mauciens 2004”, kuru organizēja Campo (www.campo.laivas.lv). Jauninājums šoreiz bija tāds, ka kanoe klases komandas pie reizes piedalījās Latvijas Piedzīvojumu Kausa posmā. Distance nemainīga – Salaca visā tās garumā, no Vecates tilta līdz Vecsalacai, 91 km.

Vecate, sestdienas vakars. Starts pie Salacas tilta

Silavieši:
Ierodoties apmēram divas stundas pirms starta daļa dalībnieku, līdzjutēju un laivu jau bija priekšā. Nometnē valdīja nepiespiesta atmosfēra, daži ņēmās ap saliekamo smaiļu konstrukcijām, daži ieturēja maltīti un vēl daži vēroja ko dara pārējie.
Pāris minūtes pierms starta tiek nodotas pēdējās instrukcijas un lēnākajām laivām piešķirti handikapi. Startējam pirmajā grupā starp lēnākajām laivām.

A.Mediņa mūzikas skola:
Starts šim pasākumam paredzēts deviņos vakarā. Sacensību centrs čum un mudž, pazīstami un mazāk pazīstami knosās un rosās, saiņo mantas, pucē lampas, kādas nu kuram tās ir, kamēr visi esam tādi kā sataisījušies un tuvojamies ūdens malai. Vērojot apkārt valdošo rosību kārtējo reizi izlien sensenais jautājums: „Kur mēs atkal esam iekūlušies?” Tā arī skaidrībā netiekot, noskatāmies, kā startē pirmā kanoe grupa. Mums, kas saucas „Mediņa mūzikas skola”, starta grupa otrā, kanoe esmu braukusi tikai VX-ā un neba nu kādu lielo gabalu, kur nu vēl 95 kilometrus pa nakti. Bet nekas. Agris nobļaujas, lai sastājas rindā, nobildē, un – aiziet!

Vecate – Mazsalaca

Silavieši:
Vienā laivā startējam pirmo reizi, bet neskatoties uz to, airējam saskaņoti, laiva virzās taisni, un lēni (bet to mēs vēl nezinam). Pēc 40 minūšu airējiena ir skaidrs, ka gaišs vairs neskaitās, ir tumšs. Sameklējam pieres lampiņas un itkā sākam lietot to sniegtos labumus. Aptuveni pēc stundas kopš starta sasniedzam Mazsalacu. Pirms auto tilta no visām pusēm pienāk ziņa, ka zem tilta jābrauc pa labo pusi, tā arī darām. Turpatās zem tilta līdzjutēju grupa paziņo, ka esam līderi – pilnīgas muļķības, pabraucam garām klusējot.

A.Mediņa mūzikas skola:
Mans uzdevums, sēžot priekšā, airēt labo pusi un izlūkot ceļu. Intars kuļ kreiso un piestūrē. Laivai, toties, ir savi uzskati par dzīvi un divus tādus amatierus kā mēs tā vadā kā patīk, zigzagā no vienas malas uz otru. Pamazām gan viss ieiet sliedēs, pie tam parādās maķenīt nešpetns prieks, ka gluži vienīgie tādi neesam, dažai citai komandai sākumā ar’ neiet labāk.

Pamazām krēslo. Intars atkal un atkal uzsver, ka man jāskatās ceļš, jo viņam redze slikta. Pēc laika mūs panāk nākošā kanoe grupa, un, kad gandrīz jau tumšs, smailes, tad kajaki, kuri laisti pēdējie. Elegantā strīpā tie paslīd mums garām un pazūd tālēs tumši pelēkajās. Lukturus iekšā slēgt negribas, cik ilgi vien iespējams, māc nelaba nojauta, ka tad vispār neko vairs nevarēs redzēt. Pa gaisu laivas priekšā veikli kaut kas noplivinās, iesakos, sikspārnis, Intars domā – tas bijis putns. Kad noplivinās vēl viens, nav nekādu šaubu – virs upes tiek ieturētas brokastis. Dažs labs kukainis, paspējis izvairīties no plēsējiem, pamanās dabūt galu manā personīgajā acī. Tā gadās.

Pamēģinām ieslēgt lampas, nelabās nojautas, kā tas mēdz būt, izrādās piepildījušās – migliņa, ko citādi virs ūdens nemana tikpat kā nemaz, gaismā izrādās pietiekami bieza, lai, gluži kā meksikāņu stieplī, nevarētu saprast vairs, kas te ir kas, kāpēc un vai vispār ir. Savējo lampu priekšgalā izslēdzu ārā, brīdi eksperimentējam un, galu galā, turpinām braukt tumsā. Manāmu šķēršļu uz Salacas pagaidām nav, tamdēļ nekā traģiska, tikai vienubrīd vairs nesaprotu, uz kuru pusi tek straume. Intars enerģiski stūrē tikai uz priekšu, kad jūtu strauji tuvojamies mežu, nezin kā liekas, ka līkums ved pa labi, uznāk diezgan pamatīga histērisku smieklu lēkme un cenšos noskaidrot, cik tad viņš daudz tomēr redz, lai neteiktu, ka vispār nekā. Kamēr atgūstos, esam izstūrējuši un ceru, ka viņš nav apvainojies.

Spriežam, cik tālu varētu būt līdz Mazsalacai. Man kaut kā likās, braucot ar mašīnu krustojumā rādījās cipars 20. Varbūt arī ne. Intars apgalvo, ka noteikti ne, ja nu pa upi varētu būt tikpat, vajadzētu laivot stundas četras. Mums gan nav ne mazākās nojausmas, cik tad laika pagājis, tikai rokas slodzi sāk just. Pamazām atkal parādās civilizācija, pa laikam krastmalā redzami ieinteresēti vērotāji, vietumis cilvēki, kā jau pieklājas sestdienas vakarā, tusē, dzer alu un uzsauc šo to uzmundrinājumam tādiem dullīšiem kā mēs. Galu galā aiz kāda līkuma tomēr šosejas tilts, pāri kraujai rēgojas uzraksti uz ceļa, tikai salasīt tumsā tik tālu nav iespējams. Uz tilta savējie, līdzjutēju kompānija sauc, lai braucot pa labo. Pustumsā grūti ko saprast, tilta balsts izskatās kā mala, kaut kādi krūmi pirms tā, no augšas tikai brēc: „Pa labi, pa labi, es taču saku!!! Pa labi brauc!”, kamēr tikai metrus piecus no tilta kļūst saprotams, ka pa labi nozīmē pa labi aiz balsta, nevis gar. Tautai par uzjautrinājumu, gandrīz uzskrienam virsū, bet pēdējā brīdī paspējam izgriezt. Laimīgi tikuši cauri, uzsaucam, kas šī par vietu, un aizdomas apstiprinās – Mazsalaca. Nekas cits jau arī nevarētu būt. Pēc gabala dzirdam, kāds šauj salūtu, nospriežu, droši vien vajadzētu būt pusnaktij. Intars domā, tik ilgi mēs diezin vai esam braukuši, bet pie skaidrības netiekam.

Mazsalaca – Skaņais kalns

Silavieši:
Drīz pēc tam, aiz gājēju tilta apgūstam mācību, ka tikko kā novērsies no upes, tā akmens izlec priekšā. Bums. Braucam tālāk. Baudam nakti, Salacu un klintis upes kreisaja krastā. Pāris reizes apdzenam igauņus, tiesa igauņiem startēja tikai viena laiva.

A.Mediņa mūzikas skola:
Arī aiz Mazsalacas krastā redzami kādi cilvēki, lukturītis pierē. Skatos, varbūt no braucējiem, taču nē – vietējie upē mazgā kājas, kāds no viņiem uzdod prozaisku jautājumu: „Bet jums bail nav?” Intars atsaucas: „Mums ir”, es pat neko nesaku, peldam tālāk. Vēlāk, pirms Līču skolas mums lustīgi uzdzied: „Brauciet lēnām pa Salac’ draugi / Un neiekrītiet, un neiekrītiet...” Patīkami. Pabļaujam paldies un jūtamies priecīgi uzzināt, ka līdz Līču skolai 300 metru, tātad, pēc tam gabals līdz Staicelei. Jāpiebilst gan, pa starpu no Mazsalacas līdz Līču skolai ir pamatīgs laidiens gar klintīm, skati skaisti, tikai naktī neredz. Skatu laukumiņā sastopam atkal mūs panākušos līdzjutējus, pajautājam pulksteni, izrādās pusdivpadsmit. Nosmejos, tas salūts bijis pēc Maskavas laika, bet patīkami, ka tomēr tik traki ar mums vēl nav, uz priekšu kustamies.
Labu laiku nav nekā, tikai mežs gar malu, ūdenszāles krastos un zvaigznes virs galvas. Greizie rati turas priekšā, reizēm maliņā pamanāms Sietiņš, Piena Ceļš kā ar pulverizatoru izpūsts. Miegs pagaidām nenāk, atpūtinu rokas un izstiepjos laivā ar airi pakausī, ļaujam, lai laiva kādu gabalu peld straumē. Peld, peld, pēkšņi vairs Intars nezina, kurā virzienā irties. Savā gaitā laiva apgriezusies otrādi, Greizie Rati spīd pakausī.

Skaņaiskalns – Staicele

Silavieši:
Iekārtojamies astē kādai laivai ar visai advancētu apgaismes sistēmu, kādu laiku tā braucam, līdz pēkšņi priekšējie pazūd, nekavējoties seko miglas uzbrukums. Miglā kautkā turamies starp iedomātām vai reālām krasta aprisēm līdz migla atkāpjas, tieši laikā lai saprastu, ka mums uzbrūk krasts ar pamatīgu mietu, gatavu mūs izgāst no laivām. Prom no krasta skaidrs ka nepaspēsim tikt, mēģinam izvairīties no staruji uzbrūkošā mieta, trieciens mīkstināts, betlaiva bļurkš – zem ūdens. Neizsita mūs no laivas, paši izlecām. Glābjam visu ko var, laiva kaut arī zem ūdens, mēģina mūs lielajā straumē mūs pamest, nepiesietās mantas tāpat. OK, laiva pie krasta, zaudējumi – enerģijas dzēriens 1,5l, pustukša cigarešu paciņa ar šķiltavām, iesākta vaniļas zefīru paciņa un no mitruma atkodies mobilais telefons 1. gab. , kurš nesaprotamu iemeslu dēļ netika ielikts ūdensdrošā somā, ieguvums – laivā atrodam noķertu raudveidīgu zivi, kuru nebūtu kauns arī mājās vest. Par cik nav skaidrs vai zivs ķeršana ar laivu ir atļauta metode, kopā ar ūdens izliešanu no laivas, palaižam arī zivi. Zivi palaidām, par to nedaudz zemāk upē atguvām enerģijas dzērienu.

A.Mediņa mūzikas skola:
Tur, kur krasts zemāks, arī migla lielāka. Braucam tagad ar aizmugurējo lukturi, tas gan nav tik spilgts kā manējais, bet tas taisni labi. Redzēt kaut ko var, kaut vai biezu miglas blāķi priekšā. Stūrējam miglā iekšā un – bāc! – tā pārvērtusies par niedrēm. Un tādā garā. Aiz Līču skolas straumē šur un tur pamazām parādās akmeņi, vietām pat nelielas krācītes. Tur nu gan lampa jāslēdz iekšā un jātaustās, kā prot. Panākam kādu smailīti, brīžiem tā brauc mums pa priekšu, brīžiem mēs, līdz vienā tādā gabalā viņus pamanām uzsēdušos. Nekas traks nav, puiši tiek nost, bet tikmēr esam garām. Līdz nākamai krācītei viņi mūs panākuši un prasa, lai laižot tieši pa priekšu, vai nevarot izmantot mūsu gaismas. Pašiem baterija izrādās nosprāgusi. Palaižam, apgaismoju placi, bet straume jau tikmēr nes virsū. Pašaujam garām, kamēr smaile atkal kaut kur uzsēdusies, cenšos parādīt gaismu no apakšas. Līdz nākamajām krācēm labs gabals, atkal izklīstam, viena vai otra ekipāža piestāj pie krūmiem, šie aizbrauc atkal pa priekšu. Nākamajā piegājienā tauta izrādās savairojusies, manām, kādai saliņai pa kreiso pusi kaut kas notiek, aizlaižam pa labo, izrādās, priekšā mūsu paziņas un vēl kaut kas – visi uzsēdušies. Prasām, kas notiek, izrādās, kāds arī apgāzies, bet palīdzību nevajagot. Tikām atkal straume panesusi mūs garām.

Silavieši:
Kamēr ņēmāmies ar piesmelto laivu, tikmēr mūs apdzina 'lielais prožektors' komandas Ragi Dūņās izpildījumā, skaidrs ka jānoķer – nenoķērām. Trīs stundas centāmies, bet nekā, nelīdzēja arī mainīšanās. Ar sāpošām mugurām un rokām nācās atzīt, ar tādu airēšanu mums vaidzētu būt sacīkstes priekšgalā, tātad no laivas vairāk izpiest nevar. Pulkstens nedaudz pirms pieciem, sāk aust saule un mākoņi. Atrodam kur esam un mēģinam izsaukt evakuāciju, diemžēl veselais telefons pārliecinoši rāda nezonu. Atliek vien irties līdz Staicelei, ko arī izdarām. Evakuējamies no upes pie Aizsprosta. Staicelē joprojām nav zonas, pēc telefona pārstartēšanas zona parādās. Gaidam transportu uz mājām, sildamies pie ugunskura, sildam līdzpaņemto vistu. Jā, bija forši, tikai ar laivu nepaveicās, vai arī vajadzēja braukt lēnāk. Finišs.

A.Mediņa mūzikas skola:
Par spīti maniem apgalvojumiem, ka būsim Staicelē vēl pa tumsu, aust sen gaidītā gaisma. Pēdējos tumsas upurus satiekam īsi pirms šosejas tilta pusceļā starp Līčiem un Staiceli. Pagaras krāces lejgalā krastā kūņojas cilvēks, laiva un lukturis. Piebraucot tuvāk, vīrs cenšas nodibināt sakarus – liek atcerēties savu mobilo numuru gadījumam, ja nu ieraugām viņa airi. Esot apgāzies un nelaimējies pazaudēt. Numuru iegaumējam un ceram, ka neesam pazaudētajai mantai pabraukuši pāris centimetrus garām. Cītīgi vērojam upi, bet no aira ne vēsts. Airējam, airējam... airējam... Minam un minam, kad tad tā Staicele būs un, galu galā, nenovēršamais pienāk – priekšā Staiceles vecās papīrfabrikas aizsprosts. Piestājam malā, izlūkojam ceļu un konstatējam, ka atbilstoši savam amatierisma līmenim pāri braukt necentīsimies. Nesam apkārt. Atkal satiekam cilvēkus, dažiem sacensības, diemžēl, beigušās un viņi mierīgi uzkož brokastis. Iekožam arī mēs, zobi klab, tāpēc ātri jākustas tālāk.

Staicele - Salacgrīva