Visu laiku lasītākie piedzīvojumi

Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86] Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13] Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27] Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10] Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās

Pote, frīks ar „Makita” koferīti, Rubeņu dz [15] No Ķekavas uz Ķekavu [17] Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41] Irbe – Sāremā – Ainaži [14] Wild Norge 2011 [7]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Salacas Mauciens 2007 dalībnieka acīm

Ieva Balode, 30.10.2007

Komentāri [8]

Fotogalerija

Salacas Maucienā nolēmu piedalīties, lai mēģinātu saprast, ko nozīmē 95 km nepārtrauktas airēšanas. Līdz šim to vēl nebiju izbaudījusi - garākais nepārtrauktas airēšanas gabals bija Rīgas airēšanas maratona 30 kilometri, kuri nebija tā vieglākā izklaide. Vēl arī gribējās izbaudīt nakts romantiku, airējot pilnīgā tumsā pa nakti. Man paveicās un kanoe komandā kompāniju piekrita sastādīt Māris T, kuram jau bija pieredze ar Salacas maukšanu. Viss kopā man radīja pārliecību, ka Salaca ir pievārējama.

Viss sākās ar to, ka liku savam komandas biedram mazliet panervozēt, jo ierados uz startu īsi pirms paziņojuma, ka līdz startam ir divas minūtes. Par laimi, tas pārtapa par laiku līdz brīdim, kad sākās piecu minūšu gatavība. Tieši tik daudz laika, lai paspētu pārģērbties un iekāpt sagatavotajā laivā (Paldies Mārim T par to!).

Tiklīdz iebraucam ūdenī, tā arī tiek dots starta signāls – nav ko vilkt garumā, kā nekā ir jau 21:05 un gandrīz jau satumsis. It kā ekipāžu nav daudz, bet startā laivu pilna upe. Jāmēģina saskaitīt, kuri tad ir mūsu – kanoe – klases konkurenti. Tomēr burzma tik liela, ka nekas no skaitīšanas nesanāk. Vairums laivu jau pašā startā tik ātri atraujas, ka jāsāk domāt – vai mums šonedēļ ir lemts finišēt? Uz kurieni viņi tā skrien – uz darbu rīt no rīta? Paklīst baumas, ka pirmā kanoe jau aiznesusies nesasniedzamos tālumos. Raiti garām paslīd arī tie viltībnieki kanoe laivās ar smaiļu airiem – tā tik ir stratēģija!

Nu nekas, dažas laivas vēl ir redzamības robežās. Un vismaz viena kanoe vēl nav startējusi, neskaitot to laivu, kuras ekipāža ir tikai tikko izbraukusi no Rīgas. Tātad pēdējie vēl neesam. Kas tad mums te apkārt ir palikuši? Smailīte, kura svin savu dzimšanas dienu – šajā pasākumā brauc pirmo reizi. Tad jau mums ir kaut kas kopīgs. Un kanoe, kuras komanda ir nosaukta par godu slavenā Irbes upes maniaka vārdā, kurš plašā apkārtnē ir pazīstams ar to, ka naktīs mēdz pielavīties pie gulošajiem ūdens tūristiem un sabāzt cīsiņus ausīs. Līdzīgs stāsts šovasar tika dzirdēts par Pededzes apkārtnē mītošo Citronlāci, kurš manīts upes tuvumā skraidām pa mežiem un smejamies, un kā izpirkumu par nerātnību nedarīšanu atpūtniekiem pieprasa citronus. Vai tikai šie divi tipiņi nav kādi attāli radinieki?

Pa šo laiku ir jau pavisam satumsis. Nevaram saprast vai ir labāk braukt ar ieslēgtu vai izslēgtu lukturi. Ja tas ir ieslēgts, tad priekšā izveidojas balta miglas siena. No otras puses var jau arī braukt, iztiekot tikai ar zvaigžņu gaismu un atblāzmu, ko rada citu laivu lukturi. To arī nolemjam darīt. Debesis kā pēc pasūtījuma ir noskaidrojušās, lai gan visu iepriekšējo nedēļu bija apmācies un lietains. Varu pēc sirds patikas izbaudīt zvaigžņu romantiku! Labi, ka man nav jāstūrē – varu skatīties gaisā cik gribas.

Un klāt Mazsalaca, kura mūs sagaida ar spožām ugunīm. Pēc apžilbšanas uz upes vairs nekas nav redzams. Krastā kāds pajautā: kāds mums numurs? Un kā mums iet? Tik sarežģīti jautājumi tādā stundā! No otra krasta mums laimīgu ceļu novēl to divu kanoe ekipāžas, kuras brauca ar smaiļu airiem. Viņi šeit savu ceļu beidz.

Mazsalaca – tātad nu jau kilometri 10 ir noairēti. Nav tik traki – parādās cerība, ka tomēr distanci veiksim. Plunkš! Kāds ar skaļu troksni saceļ pamatīgas šļakatas. Jauki – bebri te arī dzīvo. Laikam traucējam viņiem naktsmieru, ka tik skaļi uzvedas. Aiz Mazsalacas var atpazīt daudz vietu, kurās ir būts. Labu brīdi var gremdēties atmiņās, kad te ir būts un kas te ir darīts. Plunkš! Jā, laikam traucējam gan.

Krastā stāv mašīna. It kā makšķernieki, it kā nav. Nē, tomēr pamana mūsu tumšos stāvus un grib uzzināt mūsu numuru. Ne pārāk tālu priekšā esot laiva. Varbūt ir vērts noķert? Pēc kāda laika noķeram arī – nez, vai tāpēc, ka mēs mazliet uzairējām, vai arī tāpēc, ka viņi vairs neairē?

Plunkš! Šoreiz pat sabīstos, jo plunkšķis bija ļoti tuvu laivai. Lai tiktu prom no šīm briesmīgajām, trako bebru apsēstajām vietām, vēl mazliet uzairējam. Te pēkšņi mums kā stāvošiem garām pabrauc kanoe laiva (2 slapji krekli), kuri startēja pusstundu pēc mums. Tātad septiņās stundās viņi ir iedzinuši veselu pusstundu. Vispār jau tā ir nekaunība – šitā sagraut mūsu cīņassparu!

Pa šo laiku ir uzlēcis mēness, un tagad mums ir iespēja papriecāties par vēl vienu tumsā saskatāmu objektu. Un kaut kādu gaismu jau tas arī dod, jo vēl aizvien iztiekam bez lukturiem. Savu prožektoru ieslēdzam tikai bīstamākajās vietās – straujtecēs, lai izvairītos no akmeņiem. Tomēr liela jēga no tā nav, jo, ieslēdzot lukturi, priekš iznirst miglas siena. Tāpēc priekšroku dodam braukšanai tumsā. Vienā brīdī gan šāda braukšana mums maksā šo pašu laivas lukturi, kad pēc veiksmīgas izvairīšanās no upē iekrituša koka zariem priekšā parādījās vēl viens zars. Pašiem nācās veikt strauju manevru ar ieniršanu laivā, bet lukturi tas neglāba.

Plunkš! Ja es to bebru varētu noķert, kā es viņam ar airi... Kaitina!

Puspiecos beidzot sasniedzam Staiceli, kur pie hesa mūs sagaida jautra tiesnešu kompānija. Iznesam laivu un mazliet iekožam. Tiesneši laipni paziņo, ka iepriekšējā kanoe aizbrauca „tikai” pirms 10 minūtēm. Tā it kā mēs viņus vēl varētu noķert. Lai kā gribētos, nevar te ilgi uzkavēties, jo paliek auksti. Vispār tas ir labs stimuls airēt, jo tiklīdz kā kaut uz mirkli pārstāj, tā aukstums ir klāt.

Aiz Staiceles man uznāk lūziens – briesmīgi nāk miegs. Nezinu kā Māris to var izturēt, jo brīžiem es airēju pilnīgā autopilotā - acīm ciet veicot mehāniskas kustības ar airi. Bet viņam taču ir jāstūrē, un pat tumsā viņam tas lieliski izdodas, jo nevienā krastā neesam ietriekušies. Sevi mierinu ar domu, ka tūlīt paliks gaišs, un tad jau miegs atkāpsies.

Rītausmā pirms saullēkta un pēc negulētas nakts nekam ar savām maņām uztvertajam vairs nevar ticēt. Vienā brīdī rīta miglā priekšā ieraugu gaidīto tiltu. Tāds liels, skaists mūra tilts! Paga, bet tiltiņam bija jābūt mazam, trosēs iekārtam koka gājēju tiltam. Skaidrs – nekāda tilta te nav. Kādā brīdī Māris pajautā vai es redzēju to mazo, zilo putniņu. Kādu putniņu? Nez, vai tiešām tas bija vai atkal māņi?

Pēc kāda laika sākam gaidīt Sarkanās klintis. Kādiem objektiem tad bija jābūt – Sarkanajām klintīm, tad dzirnavu dīķim un meldriem aizaugušam upes posmam? Tā – meldri bija, dzirnavu dīķis arī, bet kur ir Sarkanās klintis? Vai tiešām būsim palaiduši garām un abi nepamanījuši? Braucam, braucam, bet klintis kā nav tā nav. Vai mēs braucam pareizā virzienā? Jā, straume arī tek uz to pašu pusi. Dīvaini, varbūt tiešām nepamanījām? Bet jūru un finišu taču mēs nepalaidīsim garām!?! Te pēkšņi – kas tad tas? Sarkanās klintis! Vairs jau necerējām ieraudzīt! Šeit piestājam uz īsu brīdi iekost un izlocīt kājas. Pēc mašīnu pēdām spriežot, te ir bijuši tiesneši, bet aizbraukuši mūs nesagaidot. Nu nekas, cik tad mums te līdz finišam – nieka 10 kilometri. Tikai braukšanas vaina.

Pēc kāda laika aiz katra stūra sāk rēgoties Salacgrīva. Aiz šitā vēl ne, nu bet aiz nākamā noteikti! Nu labi, ne aiz tā, bet vēl aiz viena. Tā nepagāja ne 10 – 15 līkumi, kad tiešām parādījās Salacgrīvas pirmais tilts, uz kura cilvēki jau cītīgi strādā, tikai dīvaini noskatās uz tiem dullajiem laivā. Var manīt, ka neesam pirmie, kas te šorīt brauc.

Tālāk parādās dīvains veidojums pāri visai upei – tacis. Aizbūvējuši visu upi, tikai pašā malā atstājot vietu, kur ūdenim brīvi plūst. Līdz ar to, tur ir izveidojusies pamatīga straume. Tā, tagad tikai jāiestūrē laiva precīzi starp pāļiem. Tomēr straumei ir pašai savi uzskati – tā nes laivas priekšgalu tieši virsū pālim un griež laivu šķērseniski. Tomēr pašā pēdējā brīdī mums izdodas laivu izgriezt pareizi un veiksmīgi izbraucam šķērsli. Pēc neilga brītiņa ir vēl viens tāds pats pārbaudījums, kuru izbraucam jau mierīgāk. Kā vēlāk uzzinājām, tači bija izrādījušies liktenīgi lielai daļai laivu un nodrošinājuši ekipāžām atspirdzinošu rīta peldi. Par to mums vēl lielāks prieks, ka izbraucām!

Nu jau ir redzamas beigas! Vēl tikai līdz tiltam, pirms kura divi vīri laivā novilkuši striķi pāri visai upei. Nez ko viņi tur darīja, jo tīkla pie striķa nebija? Ķēra rīta agrumā braucošos laivotājus? Vēl cauri ostai un kreisajā krastā jau redzami sagaidītāji.

Un tā 12:23 esam pievārējuši Salacu visā tās garumā. Nav nemaz tika slikti priekš pirmās reizes. Pēdējie arī neesam. Un, kā par brīnumu, otrā dienā man pat rokas nesāpēja!