Kihnu tautastērps

Novērtē šo rakstu!

	Superīgi!!! (+2)
	Labi! (+1)
	Nekas īpašs (0)
	Nepatika (-1)
	Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)
Noteikumi Balsojuma tabula

Visu laiku lasītākie piedzīvojumi

	Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
	Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
	Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
	Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
	Kihnu tautastērps. [4]

Aktuālākās tēmas diskusijās

	Pote, frīks ar „Makita” koferīti, Rubeņu dz [15]
	No Ķekavas uz Ķekavu [17]
	Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
	Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
	Wild Norge 2011 [7]

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

Kihnu tautastērps

Alternatīvs skatījums uz to pašu Kihnu braucienu. Konkursam "Upju stāstnieks 2005".

Sākotnējā ideja jau arī nemaz nebija braukt tieši uz Kihnu. Kantorī ar Miku mazliet papļāpājām ka vajadzētu pabraukt Gauju (Šulcam protams būtu ko teikt par tādu ideju ... ( www.laivas.lv -> diskusijas -> Ar kajakiem uz sapņu zemi -> msg13)), bet tā kā šinī gadījumā nebija pietikami daudz laika (dienas 5-6 droši vien vajag) un laika nav, piedāvāju ko vienkāršāku – aizbraukt uz Kihnu.

Sestdien/svētdien protams nebraucam, jo jāatpūšas. Brauksim darba dienā. Tātad otrdien/trešdien, jo pirmdien pēc brīvdienām grūtāk izkasīties, turklāt otrdien/ trešdien mazliet labāka prognoze (Saulkrasti 12jūlijs N 2-3m/s, 13jūlijs NW 1-2 m/s).

Jautājums būtībā vienkāršs – transporta nav. Jāsameklē vēl kāds avantūrists. Par laimi kantorī laivotāju pietiek un Kaspars piekrīt pasākumā piedalīties. Tātad brauksim trijatā – Miks, Kaspars & es. Sagādājam kartes, ievācam into ineta. Sala kā jau sala, bet sievietes joprojām staigājot tautas tērpos, esot daudz sēņu, līdz kādam jūlijam 18. salas krastos nedrīkstot īpaši parādīties, jo gandrīz visur ligzdojot kaut kāadi tur putni. Un Kihnu kartupeļi esot traki labie. Tas tā kā būtu skaidrs.

Sit-on-top izklausās labi. Zinot, ka Agrim tādi brīnumi ir, ievācam informāciju. Noskaidrojas, ka 3vietīgs kuģis ir domāts divām personām un gaitas īpašības esot pa vidam starp pūsli un kaķi. Nolemjam lietas nesarežģīt un pēc tēvu tēvu metodas braukt ar kajakiem.

Pirmdien braucam laivām pakaļ. Stāstām savu vajadzību un lūdzam laivas bez caurumiem. Saliekam laivas uz jumta un uz Igauniju prom. Saulkrastos sapērkamies alu, žaugļus, gaļu vakuma iepakojumā (šokolādes batoniņi visiem līdz acīm (bet tomēr nopērkam)), un vakariņu tiesai kas jau nu kuram labāk garšo.

Robeža īpašas problēmas nesagādā. Mazliet iepriecē, ka robežkontrole jūrā nav gaidāma (jo braucam taču no Igaunijas uz Igauniju). Paredzamā ūdenī iekāpšanas vieta Haademeeste. Rezerves variants Voiste.

Haademeesti gan atrodam, ar to problēmu nav. Kaspars ar Miku aiziet ūdeni lūkoties... Pēc minūtēm 20 atgriežas pavisam no citas puses un nerekomendē nevienam tanī virzienā doties – visur niedres un dūņas vien. Neko darīt, jāmeklē cita vieta. Aģitēju par Voisti, jo sāk jau palikt tumšs. Pārējie neatbalsta. Demokrātija saucās. Citu vietu atradām – cerīgs ceļš (ar elektrisko ganu ;-)), bet rezultāts tāds pats.

Kamēr citi meklējās nolemju ieskatīties kartē. Izrādās no Haademeestes līdz Voistei ir rezervāts. Viss krasts vienos purvos. Jādomā kādi putni dzīvo, bet normāla piekraste jāmeklē uz dienvidiem. Kartē iezīmēts ka Haademeeste un Voistē ir mazās ostas (laikam jau ļoti maza, jo nepamanījām) bet miestā uz dienvidiem – Jaagupi iezīmēta lielā osta.

Mazliet bažas māc, jo varbūt netiks iekšā un kādam var nepatikt ka nakts laikā plosāmies. Neskatoties uz tumsu ostu atrodam. Kāds metrus simts garš kanāliņš, bet toties moli sabūvēti. Dažas zvejas laivas (nevienu no trijām dienām gan nemanījām nevienu zvejnieku. Izskatās, ka ši vieta tiek vairāk izmantota kā pludmale.

Laimīgi, ka ūdens atrasts piesēžam uz mola, paēdam vakariņas, iedzeram kadu alu (galu galā no rīta jau nevarēs). Ir jau pāri pusnaktij, kad saceļam teltis un guļam nost.

Naktī ritīgs pūtiens un var dzirdēt viļņus pret moliem, bet no rīta viss klusu.

Ceļamies ap 5iem, kā bijām plānojuši, bet kamēr izkasamies, paēdam, sapakojamies, galu galā sadalām laivas, atliekam punktus GPSā (normāli cilvēki to būtu izdarījuši jau Rīgā), jau gandrīz divas stundas pagājušas.

Rīgā garāmejot papļāpājam, ko tad vilkt mugurā - varbūt hidru, bet pārējie neizskatās ka piekrīt, pareizi vien ir - būs karsts. Izmetu domu, ka varētu mēģināt braukt ar trapečbiksēm (mīksta sēdēšana un nedraud caurums mugurā). Tā nu braucam – Kaspars ar Miku hidrās, Kasparam arī trapečbikses. Man Tkrekls & šorti.Aiziet.

Saulīte spīd. Vēja praktiski nav (viena no retajām reizēm kad par to var priecāties). Kartes pa rokai (viena jūras (ar bākām, bojām etc) otra sauszemnieku ar ceļiem, krogiem un benzīntankiem), pusdienu paika pa rokai, viens GPS (man) un viens kompass (Kasparam)

Kaspars tāds mazliet īdzīgs izskatās. Pēc brīža atzīstās kas par lietu. Trapečbikses olas spiežot. Neko darīt - jāvelk nost. Sabraucam visi kopā lai padrošinātu (paturētu laivu, nevis morāli iedrošinātu) un Kaspars kļūst (droši vien) par pirmo letiņu, kas jūrā kajakā izkāpj no trapečbiksēm.

Braucam tālāk. Līderi mainās, bet mēģinām pārāk neaizrauties. Kā par brīnumu sala parādās stipri ātri – jau apmērm pusceļā. Pusceļā parādās ne tikai sala bet arī vējiņš. Tieši purnā. Nekāda vaina. Mazliet samazinās vidējais ātrums un GPS ar katru brīdi rāda lielāku TimeToGo.

Viļņi pamazām palielinās. Pēc brīža manu, ka nav vairs īsti labi – tā sacīt – kuģis grimst normāli (korabļ toņet pod kontroļem). Tiekot lejā no viļņa purns iegrimst naski, bet ārā nāk negribīgi. Laikam jāsmeļās.

Sasaucu Kasparu lai padrošina. Laiva traki nestabila. Kasparam versija, ka nav kārtīgi aiztaisīta lūka taču tuvāk apaskatot versija neapstiprinās. Kokpitu izsmeļu pac. Kaspars palīdz ar forlūku. Ūdensdrošais maiss perfekti veic savas funkcijas – ūdeni ārā nelaiž nemaz (sver vismaz kādus 10kg).

Braucam tālāk. Smeļoties esam nonesti puskilometru atpakaļ. Vidējais ātrums 3-3.5km/h. Ja trāpi ielejā un priekšā braucošais tāpat, redzēt viņu nevar, tātad viļņi ir kādu metru augsti. Viļniem baltas galotnes, bet ielejās putu svītru nav.

Izskatās, ka atkal jālejās.Kādu brīdi ciešos, bet kļūst arvien muļķīgāk. Nākas balstīties uz aira lai noturētu līdzsvaru Esam braukuši kādu stundu. Diezgan bēdīga statistika.

Kaspars jau it kā piebraucis, jau it kā sāku gatavoties uz liešanos. Pēkšni jūtu ka gāžos. Tā lēni un smuki. Airis palicis kautkur virspusē. Sajūta šinī brīdī – nu tāds kā izbrīns. Izbāžu ārā roku. Gaidu kad kāds piebrauks lai varētu atbalstīties un piecelties. Gaidu, gaidu (pašam jau liekas, ka ilgi) bet nebrauc. Izbāžu galvu no ūdens, ievelku gaisu, paskatos rinķī. Šinī pusē neviena nav. Ko lai dara būs jākapj slapjumā.

Šai lietai ir arī savas labās puses. Var izstaipīties (un pačurāt). Peldu. Starp viļniem miers un klusums. Piebrauc Miks padrošināt laivu (starp citu laivas paralēli vilnim ļoti stabilas, ja vien vilnis neplīst). Smeļamā krūzīte un švammīte pa rokai.

Smeļu laivu. Pārāk ātri nesokas. Tu peldi ūdenī, turies ar kreiso roku pie laivas. Labo cel pār laivas malai. Vai iesmel vai nē īsti nezini un lej ārā (sanāk tieši uz galvas). Darbs kaulus nelauž un beidzot laiva izsmelta. Pārvietojam arī ūdensdrošo maisu uz Kaspara laivu.

Pietiek peldēties, jākapj iekšā. Kaspars tur Mika laivu, Miks tur manējo. Mēģinu rāpties iekšā. Man mēģina iemānī dažādas teorijas par iekāpšanu, taču man ir sava versija. Rāpjos virsū pie pakaļējās lūkas un mēģinu ar vēderu slidināties pa laivu uz priekšu. Galvenais uzdevums – neapgāzt Miku. Neapgāžu, bet pats esmu vēlreiz ūdenī. Otrā reize veiksmīgāka – tieku virs kokpita. Tiko kā aste virs benķa, sēžos iekšā. Situācija krietni stabilāka. Vēl tikai jāievelk laivā kājas & jāuzsedz priekšautiņš. Nieki vien – pēdējie 6.5km. Saulīte joprojām spīd. Braucam.

Mūsu rinda mazliet izstiepjas, jo visiem gribas krastā. Braucam uz balto punktu krastā (kas izrādās mols). Pēc kartes uz dienvidiem no mola pludmale. Tur mēģinām trāpīt. Pie krasta mazliet aizvējš un rodas cerības tikt krastā bez liešanās. Mūsu ķēdīte pamazām izstiepjās. Kaspars-es-Miks. Skatu gan atpakaļ ik pa brīdim pametu, bet galvu grozīt bailīgi, jo ūdens laivā jau atkal diezgan daudz. Braucam uz pludmali. Kaspars kurš tuvāk krastam sāk griezt no mola uz ziemeļiem. Pie sevīm nodomāju – griez kur tu gribi es jau nu tik tālu nebraukšu (kad nokļūstu salas aizvējā spriedums vairs nav tik kategorisks), taču Kaspars mainījis savas domas un dodas uz „pludmali”. Drīz pievienojos arī es un Miks.

Pludmale nemaz nav tik lieliska kā minēts prospektos – viss zaļās dūņās, zem kuriem glumi akmentiņi. Aļģēs kā jau pienākas mazas mušiņas. Vietējie peldas no mola.

Mola otrā pusē piebraukusi arī kāda jahta no Latvijas. Arī meklē pludmali bet atrasto neatzīst par labu esam. Nu tas tā, bet atbraukuši tomēr esam.

Žāvējam slapjās mantas (kapēc bija jānem līdzi džinsa bikses, siltā jaka un telefons??). Saulīte spīd. Dzeram alu, laiskojamies. Kaspars ar Miku nolemj doties sameklēt veikalu un internetu. Solās pameklēt arī naktsvietu.

Palieku par sargu un žāvēju mantas. Pase izrādās taisīta no laba papīra, izžūst un nekāda vaina, bet tualetes papīrs žāvēšanai nepakļaujās (acīmredzot atšķirās papīra kvalitāte).

Vietējie peldās un ziņkāri neizrāda. Kaut kā tos tautas tērpus neredz. Vidējais Kihnu salas tautas tērps izskatās apmēram šādi:

Pārējie atgriežās pēc stundām 2-3. Tikmēr viss izžuvis, viss līdzpaņemtais alus izdzerts. Arī Miks ar Kasparu tādi mazliet jautrāki.

Kaspars vairs nekur neiešot, bet Miks piekrīt sastādīt kompāniju salas izpētē.

Nolemjam apmeklēt lidlauku. Lidlauks tiešām jauks. Pļaviņā salikti krāsaini konusi (kurus izskatās iecienījuši putni). Pļavas galā siena gubas. Ganās govis. Lidlauku šķērso taciņa kura ved uz lidostu. Nu pilnīga idille. Uzņemam pāris bildes ar Mika uberkruto aparātu (laikam bildējot lidlauka gals mazliet par tuvu pievilcies) un dodamies atpakaļ uz salas vidu (resp veikalu).

Vajadzētu uzsaukt šampi par overi, bet izskatās, ka veikalā nav. Nopērkam alu & plānojam iegriezties vēlāk (izrādās gan, ka ir 19:00 & esam pēdējie apmeklētāji)

Dzeram alu un raitā solī kātojam uz bāku. Tiekam garām kapiem, muzejam un baznīcai. Ceļa malā pēkšni stikla divstāvu māja, kura izrādās ir ~tūrisma centrs. Kad esam jau gandrīz klāt piestāj kāds vietējais un piedāvājas mūs aizvest . Komunikācija notiek skaidrā igauņu – latviešu valodā, bet Igaunis ir šmigā (a nam vserovno), viņam ir kompānija un viņš ir apmierināts, mēs braucam un mēs arī esam apmierināti.

Bāka izskatās stipri mazāka nekā no jūras, bet nu kāda ir - ar tādu jādzīvo. Mazliet pabildējam un atpakaļ. Kad tiekam līdz veikalam (kurš šoreiz ir ciet) izrādās, ka nepilnus 8 kilometrus esam gājuši gandrīz 3 stundas. Savādi, jo 1.7km spējam noiet 16min.

Nonākam nometnē, jau krēslo. Nu neko. Kaspars ar Miku vēl aiziet ekskursijā uz mola galu. Sakārtojam nometni un ceļam teltis. Mietiņus iedzīt nevar, jo zem centimetra smilšu mazi akmentiņi. Izrādās ja piekrauj telts grīdu ar mantām, var praktiski iztikt bez mietiņiem.

Rītdien atpūtas diena, jo celsimies tikai 6os. Mazliet diskutējam par iespējamiem maršutiem bet nolemjam lēmumu pieņemt rīt.

Ceļamies bez lielas sajūsmas, jo mazliet sagurums pēc iepriekšējās dienas ekskursijas. Piedāvāju maršutu Kihnu – Manilaida (~8km NO)- Sorgusāre (~7km OSO) – Jaagupe gar krastu (22km++(atkarībā no maršuta, bet līdz krastam kadi 16km)), taču pārējiem tas liekas par garu. Brauksim vien taisni.

Skatos – Kaspars atkal trapečbiksēs. Tā tomēr esot labāk (štrunts par olām, ka tik mīksta sēdēšana??). Tiek salīmētas izolenes uz noberztajām vietām (kreisās rokas pirksti, saberztās paduses (hidra nav, krekls slapjš), noberztie krūšu galiņi (vestes iekšpusē speciāli šim paredzēts tīkliņš))

Man priekšējā lūka tukša – lai negrimst. Tā nu braucam. Pēc laiciņa jūtam, ka vējiņs pieņemās. No dienvidiem šoreiz. Neko darīt braucam ar sānvilni. Zinot laivas „untumus” braucu nu ļļļļooooti uzmanīgi. Visi plīstošie viļņi tiek vienkārši apbraukti (iespēju robežās).

Uz beigām vilņi mazliet pieaug & arī ūdens laivās liek sevi manīt. Paliek grūti turēt kursu. Ritms - četrreiz uzairē ar labo airi, vienreiz ar kreiso atspied. Diezgan nogurdinoši.

Kaspars, kurš mazliet izrāvies sagaida mani un risinās tā saucamais dialogs (teksts aptuvens)

(piebraucot izrādās, ka gan skurstenis, gan mols savās vietā un viss kārtībā)

Pie paša krasta viļņi samazinās (droši vien iznāk daļējs aizvējš) un pie krasta to jau gandrīz nav.

Kaspars pazūd starp moliem. Drīz vien seko arī Miks. Palieku vēl brīsniņu baudīt dabu, bet cik nu ilgi tā viens sēdēsi, jāfinišē vien būs. Rāpjamies krastā.

Kaspars aizdodas pēc mašīnas. Dzeram siltu alu no mašīnas un aukstu no Kihnu salas. Apēdam daļu paikas. Izsmeļam laivas, izžāvējam kas žāvējams. Tiekam vaļā no slapjajiem žaugļiem. Tos Kaspars ostā izsēj.

Tā laiski pakojamies un sienamies uz jumta lai dotos atpakaļ. Robeža bez incidentiem.

Salacgrīvā paēdam. Visi ar baudu ieēd gaļu (šokloādi nepiedāvāt). Izdzeram šampanieti (Par overi taču pienākās) iesaistot procesā arī oficianti.

Un vairs nekas jau arī īsti nenotiek. Rīgā atdodam laivas un izstāstam par piedzīvojumiem un „laivas īpatnībām”. Agris savukāt parāda „verķi” kurš paredzēts gadījumiem, ja pēkšņi vairs neesi laivā bet ir vēlēšanās tur nokļūt, bet palīdzīgu roku nav

Aptaujājot kolēģus tieši pēc notikuma par pasākumu versijas bija apmēram šādas

PIEDZĪVOJUMI

Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi