|
Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
|
| Aktuālākās tēmas diskusijās |
Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… Kārlis Priedītis,
12.04.2005
Komentāri [86]
Konkursam "Upju stāstnieks 2005".
Jau nedēļas sākuma tapa skaidrs, ka šajā weekendā ir jābrauc
pa Amatu. Tagad vai nekad. Strauji palika silts un sniegs laukos bija daudz.
Tātad līmenim jābūt. Sazvanīju savu ilggadējo laivošanas partneri Tomu un sarunājām,
ka mauksim. Paralēli risinājās sarunas ar citiem cilvēciņiem, kuri bija ieinteresēti
pavasara ūdeņos. Pēc ilgstošām diskusijās kurā no brīvdienu dienām jābrauc
un vai izvēlēties Amatu, vai Ogri tomēr savācāmies 9 gabali, kas sestdienā
devās uz Melturiem. Līdz vieniem naktī tika zvanīts un organizētas laivas,
automašīnas, cilvēki u.c. inventārs. Mūsu ekipāža bija labi ekipēta, jo ne
jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta, bet daļa no kolektīva pirmo reizi devās baudīt
Amatiņas burvību.
No rīta paveroties pa logu perspektīvs lietus – tātad līmenis
kāpj. Jebkurš ūdens ceļ līmeni un tas ir patīkami. Pēdējās pāris reizes bija
sanācis braukt pa neizteiksmīgi zemu līmeni – tagad beidzot gribējās kādu asumiņu.
Paklīda nepatīkamas baumas, ka max līmenis būšot otrdien un trešdien. Neko
darīt – darbadienās netiekam.
Kad ieradāmies pie upes priex piepildīja sirdi – līmenis bija labais. Stāvlaukums
pie Melturiem pilns ar tautu hidrās, kas pārliecinoši pumpē laivas. Daži stutē
kajakus un pat kanoe pie upes krasta. Pirmais nobraucam vienu autiņu lejā pie
Līgatnes tilta. Pa ceļam ievērtēju situāciju pie Kārļu tilta – viens vīriņš
jau stāv tieši aiz tā uz koka upes vidū un ķeksē ārā mantiņas. Berzēju rokas
un jūtu, ka būs labais.
Nu ko - jāsāk braukt! Piepūšu vesti, uzlieku ķiveri. Daži
mūsējie ir ieradušies kā uz tusiņu klubiņā – vispār bez jebkāda inventāra.
Izdalām lieko. Beigās visiem tomēr sanāk vestes un pa airim. Kopā 4 laivas.
Ar Tomu pirmie metamies upē un jau pirmajā taisnē ir skaidrs, ka straume
ir labā, līmenis kā sen nav bijis un atliek tik maukt. Pēc pāris pirmajiem
līkumiem krastā novērojama kaila čika, kas jau ir izpeldējusies un pārģērbjas.
Laikam Amatas vēsīgais ūdens ir visefektīvākais līdzeklis pret kautrīgumu
– šaubos vai citos apstākļos čikai būtu pofig, ka pa upi brauc laiva pēc
laivas brīdī, kad jāmaina vešiņa. Vēl pirms HES'a Toms atzīst, ka ir jau
iesvīdis un sākam apcerēt kā ies pirmziemniekiem Filipam&Kārlim un Jānim&Agrim.
Laivas viņiem ir ar mazākiem baloniem un ja jau mūsu Sudraba Bultā ik pa
brīdim iesmeļ…
Pie HES'a kaut kādi lūzeri ir sastājušies kreisajā krastā un, kad pārliecinoši
duram tiem garām, tad viņi sāk mūs mācīt, ka reku-šeku ir HES un jāstāj malā.
Klasiskais apnešanas ceļš līdz ar to ir brīvs. Kamēr nonesam laivu lejā un
priecājamies par 3m augstajām bangām HES caurtecē, tikām abas iesācēju laivas
bara instinkta vadītas jau nesās riņķī pa labo krastu. Tikai ceturtā ekipāža,
kurā ir pieredzējušais Amatotājs Mārtiņš izmanto ierasto taku.
Dodamies tālāk – tūlīt pat jau Kārļu tilts un mūžīgā sanesuma
vieta. Kad braucām decembrī, tad bija iztīrīts un atlika tikai pāris koki starp
kuriem izbraukt Z veidā. Tagad atkal izveidojies sanesums. Pirms mums divi
vīri ar milzīgu laivu ļoti neveikli stumjas pa šauro caurteci gar kokiem. Brīdi
pavērojuši situāciju perfekti izbraucam šo posmu ar smaidu noskatoties uz tiem,
kas izdomā nest apkārt.
Braucam tālāk – uz upes izveidojusies spēcīga migla tā,
ka nevar īsti redzēt, kur jābrauc. Interesanti. Pār upi kāda egle. Gar labo
krastu var izbraukt. Pirms koka nobremzējam un lēnām mēģinām līst pa apakšu.
Īsti netrāpām pareizajā šķirbā starp zariem, Toms pieķeras pie zara, bet
straume nav pārāk spēcīga un pareizi novietojoties laivā izbraucam zem koka
atmuguriski. Paveramies atpakaļ kā Agris ar Jāni izpilda bīstamus manevrus,
kuru rezultātā Agris ir līdz pusei slapjš, bet neapgāžas. Pēc 50m bērzs pāri
visai upei – jānes riņķi. Piestājam krastā, un kliedzam J&A ekipāžai,
lai stāj malā. Kamēr ceļam laivas ārā no līkuma izpeld Kārļa un Filipa ekipāža.
Jau peldus. Pirmā egle jau izrādījusies liktenīga. Viņus pienes pie bērza,
izgriež pa apakšu un aiznes tālāk. Kārlis tik dažas sekundes izteiksmīgi
pakarājas uz bērza, un tad turpināja peldējumu. Skrienu gar krastu, skumīgi
noraugoties kā mans airis gar pretējo krastu dodas uz Gauju. Filips izpeld,
velkot laivu, apmēram pēc 100m Paķeru laivu un airi no viņa un maucu pakaļ
Kārlis. Vienatnē braucot laiva uzvedas kā pletīzers un pirmajā kokā sāpīgi
atraujos ar bērza nokarenajiem zariem. Ticis tiem cauri redzu, ka līkumā
Kārlis ir izpeldējis krastā un guļ zemē nosalis, noguris un nedaudz nobijies.
Piestāju arī es un dodamies atpakaļ pie pārējiem. Tiek mainītas drēbes, dzerta
tēja un Agra rums (vitamīni). Kārlis ir normāli parīstījies ūdeni un nav
pārliecināms braukt tālāk. Iesakām doties pa krastu atpakaļ uz Kārļu tiltu
un maucam tālāk. Pirmie kritušie.
Laiks ir burvīgs, saulīte izmisīgi mēģina izspraukties
caur mākoņiem. Virs upes spēcīga migla (nolādētā!). Ar Tomu pļāpājam par
šo un to un tā arī aizpļāpājāmies. Bijām pabraukuši garām vietai kuras nosaukumu
es neatceros (kartē pie ieža bija smuks nosaukums), bet amatotāji atpazīs
to zemes strēli, kas ieskauta no abām pusēm ar upi, kura izdara pagriezienu
un tek atpakaļ gandrīz paralēli sākotnējam virzienam. Pēc šīs vietas līkums
pa kreisi, nākošajā līkumā pa labi ir iekšmalā koks, kuru apbraucam un atrodamies
gandrīz upes vidū. Argis ar Jāni brauc mums dažus metrus nopakaļ, jo mēs
labāk zinot upi (tas nepalīdzēja). Un tad no miglas iznira koks. Egle pāri
visai upei, pa vidu ūdenī, galos 10-20cm virs ūdens. Iznira tā apmēram 15-20
m atālumā, spēcīgā straumē, kur praktiski mums vairs nebija cerību tikt malā.
Paspējām izdarīt dažus vēzienus, bet pēdējie jau bija, lai sagrieztu laivu
perpendikulāri kokam ar cerību pārmaukt pāri. 1/3 laivas dabūjām pāri eglei,
bet mans lēciens no aizmugures uz priekšu bija pārāk vārgs un nākamajās sekundes
daļās laiva tiek piespiesta pie koka un es aptvēris koku ar rokām bezpalīdzīgi
karājos uz tā. Redzu, ka Toms pirmais izpilda niršanu un atrodas jau koka
otrā pusē. Mēģinu pāris reizes uzspiesties uz koka, bet tas ir bezcerīgi.
Tad sagrābju brilles rokā un nirstu. Momentā tieku izrauts pa koka apakšu.
Tad nāk visasākais moments. Jūtu ka kāja aizķeras laivas striķī. Galvā uzreiz
ataust skaidrīte, ka šitā jau ir slīkšanas situācija. Tomēr paveicas un kāja
atpinās un es aizpeldu pa straumi. Liels ir mans „priex”, kad redzu, ka zaļā
laiva (Agra&Jāņa) tikpat vientuļi kā es aizpeld pa straumi – tātad
arī viņi nav tikuši krastā. Daži vēzieni kraulā un jau sataustu smilšaino krastu,
izkāpju un sāku lamāties necenzētiem vārdiem par neveiksmi. Vismaz brilles
esmu izglābis! Dodos atpakaļ glābt to, kas vēl ir glābjams. Uz koka stāv Daniels,
kurš brauc kopā ar Mārtiņu, un Toms. Viņi atsien mantu somas un pamet man uz
krastu. Auksti. Metu somu tālāk. Spēka vairs nav un slapjās drēbes traucē kustības.
Soma līdz krastam neaizlido. Iekrīt atpakaļ ūdenī. Lādēdamies ielecu upē un
izvelku somu. Pa to laiku Toms saltumā ir nedaudz zaudējis līdzsvaru un iemaucas
vēlreiz upē no koka. Daniels izvelk Tomu un mēģina dabūt laivu nost no koka.
Tā ir cieši piespiesta pie koka, aizmugures gals nedaudz zem koka, priekša
virs, abos galos straume spiež iekšā ūdeni un stāvot uz baļķa upes vidū, kuru
straume visu laiku nedaudz kustina, pēc peldes nav īpaši daudz iespēju laivu
glābt. Pateicoties Daniela pārgalvīgām darbībām beigās izdodas laivu atbrīvot
no straumes skavām, bet cena ir skarba – Daniels arī iemaucas upē. Otrā krastā
stāv Jānis un Agris, kuri nezin, kur ir aizpeldējusi viņu laiva. Pavēstu, ka
redzēju to nedaudz zemāk pa upi sapinušos kokos. Agris izteiksmīgi stāsta par
viņu piedzīvojumiem. Viņi ar priekšgalu ir atdūrušies pret koku vietā, kur
tas ir bīšku virs ūdens. Tālāk Agris bez pārdomu brīža noskatās kā laiva tiek
gareniski izgriezta zem koka – virs viņa ir Jānis, laiva, koks. Apkārt zivis.
Tiek izdalītas visas atlikušās sausās drēbes, man arī pietiek - uzvelku kaut
ko sausu. Pārģērbjas arī Daniels. A nevajadzēja! Velkot ārā Jāņa laivu, viņam
izdodas vēlreiz iemaukties un saslapināt pēdējās līdzpaņemtās sausās drēbes.
Viņš izskatījās tiešām estētiski, kad rokas, kājas plati atspiedis katru pret
savu baļķi stāvēja savdabīgā špagatā ar vēderu 10 cm virs ūdens, bļaujot: „B..ģ,
b..ģ!” Es atrados kādu metru aiz viņa un vienīgais ko varēju palīdzēt ir pakustināt
baļķi, lai viņš ātrāk iegāztos.
Paralēli mūsu piedzīvojumiem upē norisinājās cīņa ar straumes
un miglas apvienību. Ap 20-30 % laivu tika apgāztas uz šī koka. Ja nebūtu labo
cilvēku, kas kliedz: „Malā, malā!”, tad visticamāk, ka procents būtu virs 50.
Efektīvs skats, kad 8-vietīga milzīga laiva ar 8 cilvēciņiem, kuri haotiski
mēģināja katrs uz savu pusi uzairēt, aizgāja zem koka, saberot tautu, mantas,
airus un visu pārējo ūdenī. Viens džedajs izmauca zem koka, neapstājoties ielīda
atpakaļ laivā un aizbrauca tālāk. Viņam gan bija hidra.
Viens no labākajiem jokiem izdevās Danielam, kurš metās palīgā
kārtējais avarējušajai laivai. Laiva aizpeldēja, bet čika ar airi padusē, apķērusi
koku bezpalīdzīgi zvāļājās staumē. Pienāk Daniels un saka: „Dod airi!” „Nē”
„Dod airi!” „Nē” Hops airis tiek izrauts un pamests uz krastu. „Dod roku!”
„Nē” „Dod roku!” „Nē” Roka tiek saķerta nedaudz atvilkta nost no koka, lai
atlaiž arī otru, un tad čika tiek palaista brīvā peldējumā. It kā skarbi, bet
diemžēl vienīgais iespējamais risinājums, jo citādi palīdzēt nav iespējams.
Tad nu atlika skumīgā, sērīgā un nepatīkamā daļa. Tā ka airi
ir pakāsti, tad atliek nest laivu uz Zvārtas iezi. Brienot caur brikšņiem,
nesot laivu, sirds sāp, ka šitāds ūdens aiztek un netiek izmantots. Kas zina,
kad atkal tāds būs, kad notrāpīsim pareizo braukšanas dienu, kad būs tik interesanti
braukšanas apstākļi.
Aizejot līdz iezim redzam Agri, kurš nav mežā atradis Jāni, lai
palīdzētu viņam nest laivu. Skats Agrim pa rubli – galvā hokejista ķivere,
mugurā ādas jaka, zem kuras nekā nav un skaisti spīd baltā krūtaža, rokās ruma
pudele un kājās botiņas, no kurām līst ūdens un staigājot atskan žļurktēšana.
Gaidām kamēr atbrauks Mārtiņš ar auto mums pakaļ. Viņu ekipāža vienīgā sasniedz
galamērķi, pirms lustūža pazaudējot smailes dubultairi, neveiksmīgi pieparkojoties,
lai pārbaudītu nepatieso baumu, ka lustūzis ir pilns ar kokiem. Ar airi, ko
aizņemas no kaut kādiem lietuviešiem, viņi izbrauc lustūzi, veicot vairākas
piruetes un daļu nobraucot atmuguriski (Dieszin kādēļ viņi neapmaucās?). Arī
pie mums pie Zvartas ieža pienāk kaut kādi leiši, kuri ir apmaukušies, pazaudējuši
laivu, airus, mantas un orientāciju telpā. Viņi izmisīgi grib tikt atpakaļ
uz Melturiem, bet kamēr mums nav auto nevaram palīdzēt. Kad atbrauc Mārtiņš,
tad leiši ir jau kaut kur pazuduši. Pa ceļam uzlasam Filipu un Kārlis, kuri
uz Kārļu tilta ir uzbūvējuši mājiņu no laivas un aira, sildās ar savaņģotām
sviestmaizēm un tēju. Viņi ir atguvuši airi. Kāds garāmbraucējs pajautā vai
tas nav viņu airis, ko esot atraduši. „Jā, jā, spīdīgais smailes airis ar vienu
lāpstu, tas ir mūsējais.” Kad tas tiek atvests, izrādās ka nav vis mūsējais,
bet vai tad tas ir tik būtiski. Tik un tā no 4 smailes airu komplektiem, kas
man bija palicis ir tikai viens – tas ko atstājām garāžā. Nu labi - ir vēl
divas lāpstas un divi vidus posmi, bet tie pat īsti neveido vienu komplektu.
Diemžēl.
Noslēgums kā vienmēr Melturu krogā, karbonādes, asorti zupiņas, kvass un kaislīgi
stāsti, kas sākas ar frāzi: „A kā es…/Bet man…”
Ideāli un lietderīgi pavadīta brīvdiena.
|
